Cīrulīšu dabas takas Cēsīs


        Siltās brīvdienu dienas gribās izmantot produktīvi, apskatot jaunas vietas, kur agrāk nav būts. Tā nu tika nolemts braukt apskatīt Cēsīs izveidotās Cīrulīšu dabas takas.
        Pirms pastaigas sākšanas, ieteiktu iegūt savā īpašumā Cīrulīšu dabas taku karti. Karte pavisam noteikti ir nepieciešama, lai sekotu līdzi objektu atrašanās vietām.
        Toties mēs savu ceļu sākām bez kartes. Tā kā ar karti mēs neiepazināmies, daži objekti tika izlaisti. Protams, arī taku sākām nepareizajā punktā un beidzām ar ne tur kur paredzēts.  (Tagad apskatot karti, gribās pasmieties par sevi kā šīs takas tika interpretētas mūsu galvās) Pastāstīšu, kā pa taku maldījāmies mēs!
        Mašīnu novietojām piestātnē pie Žagarkalna slēpošanas trases un tur arī sākām savu maršrutu.
       Visai ātri nonācām pie Cīrulīšu alas. Ala ir ap 6m dziļa un tās telpa ir 12-15m plata un 7m gara. Alai apkārt atrodas neliels koka žogs, lai tajā neiekāptu. Jāteic, ka man pat prātā neienāktu kāpt šādā alā, pie tam, tur esošais uzraksts brīdina, ka alu ir iecienījušas čūskas.
        Turpat netālu atrodas Draudzības koki. Tie ir kopā savijušies koki – egle un priede, kas esot netipiski, jo šo koku augšanas paradumi parasti nesakrīt.
        Cīrulīšu dabas takās ir izvietotas norādes uz objektiem, tām arī sekojām un turpinājām savu pastaigu. Brīžiem mēs apjukām, jo ne visos taku krustojumos ir norādes, un tā kā mēs devāmies bez savas kartes, nācās minēt uz kuru pusi mums būtu jāturpina iet.
        Tikai vienā vietā saskārāmies ar ļoti dubļainu ceļa posmu, toties visai veiksmīgi tikām tam pāri. Ar šādu ceļa posmu ir jārēķinās dabas takās, it īpaši mitrākā laikā. Grūtāk šim posmam pāri  tikt ir tiem, kas uz taku dodas ar bērnu ratiņiem.
        Mazliet novirzījāmies no norādēm, lai apskatītu nesen izveidotās koka trepes un skatu platformas. Skatu platformās var uzzināt vairāk par mežā mītošajiem putniem.
        Vienā takas posmā var vērot klintis.
        Un tā mēs nonācām līdz Spoguļu klintīm. Šīs smilšakmens klintis ir 140 m garas un 10m augstas. Klints sienā var redzēt mazas alas, spraugas un iedobes. Klintīs var redzēt Trijstūra alu, kas rotā klints sienu.
        Klintīs var saskatīt vairākus ieskrāpētus uzrakstus, lai gan pie Spoguļu klints ir izvietots uzraksts, ar lūgumu neskrāpēt un nebojāt smilšakmens klintis.
         Vairākās vietās ir izveidoti koka tiltiņi, lai vieglāk būtu tikt pie visiem apskates objektiem.
        Uz pastaigu līdzi var ņemt tukšas ūdens pudeles, ko piepildīt pie Dzidravota. Šeit ūdens ir īpaši tīrs un raugoties avotā, var skaidri redzēt smiltis zem tā. Informatīvajā stendā var izlasīt, ka dzidravots ir ļoti spēcīgs avots, no kura sekundē iztek 5-10 litri ūdens. Pie tā atrodas arī krūzīte, ko var izmantot, lai vieglāk būtu iesmelt ūdeni.
        Mūsu galvenais apskates objekts bija kamaniņu trase. Ir iespēja apskatīt dažādus trases posmus un kādi bijuši tās līkumi. Trasē var iekāpt iekšā un iziet kādu tās posmu, redzot cik augstas ir trases malas līkumos.
        Interesanti bija apskatīt vecu bobu, kas novietots trases sākuma posmā. Bobā var arī iesēsties. Tas dod iespēju apskatīt boba lielumu, kā arī izmēģināt, kā tajā var sasēsties četri cilvēki.
        Svarīgāko objektu apskatījuši, mēs atgriežamies priežu mežā, lai aizietu līdz Līgavas alai.
        Līgavas ala tiek dēvēta arī par Sarkano vai Mīlestības alu. Ala nav dabas radīta, bet gan veidota iedobe. Šajā alā iekāpu iekšā, lai apskatītu to tuvāk. Līgavas alas otrs nosaukums – Sarkanā ala, nemelo, jo tās iekšpuse patiešām ir sarkanīgos toņos.
        Tāpat kā pie Spoguļu klintīm, arī šeit apmeklētāji ir iegravējuši vairākus uzrakstus. Toties viens gravējums man atgādina Edvarda Munka gleznas „Kliedziens” fragmentu.
        Līgavas ala bija mūsu pēdējais apskates objekts un šeit arī nolēmām noslēgt savu taku (citiem šis ir takas vidus). Devāmies ārā no meža un uzkāpām kalnā (tas nebija viegli). Atradāmies uz slēpošanas trases, kas ir visai piegružota un nesakopta. Toties skats tālumā bija lielisks un varēja apskatīt mežu no augšas. Nesteidzīgi devāmies līdz ceļam un kādu gabalu gājām līdz Žagarkalnam, kur bijām atstājuši mašīnu.
        Gribētos vairākas norādes uz takām, lai arī tiem, kas nav paņēmuši karti, ir vairāk skaidrs, kas sagaida takas galā. Brauciens uz Cīrulīšu dabas takām pavisam noteikti patika un paliks atmiņās! Iesaku aizbraukt!

Izzini skaistās Gaujas ielejas!
Dārta 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Bumbu kalniņa skatu tornis Rīgā

Tver smaidus Ieriķu dzirnavu dabas takā

Leģendārā Murjāņu kamaniņu trase