Nostāstiem apvītais Velnezers jeb Čertoks

Es dzīvoju ļoti tuvu Latgalei, bet vēl nekad nebiju izbraukājusi to. Šajā vasarā to mainu, un dodos apskatīt, kā izskatās zilo ezeru zeme – Latgale. Viens no maniem galvenajiem mērķiem ir apskatīt maģisko vietu Velnezeru jeb Čertoka ezeru. Mani ieinteresē visi nostāsti par šo ezeru, un rodas vēlme to apskatīt arī pašai.

Foto: Dārta Pavlovska

Atrast ezeru šobrīd nav grūti, jo tas ir kļuvis par daudzu tūristu galamērķi. Ezera apkārtnē ir izveidotas koka dēļu takas, trepes un skatu platformiņas – viena mazāka, ar iespēju paraudzīties uz ezeru nedaudz no augšas, bet otra lielāka pie paša ezera krasta. Dēļu takas tika izveidotas, lai saudzētu dabu. Ezera apmeklētāji bija staigājuši, kur kuram tīk, toties tagad ir vēlams staigāt pa izveidotajām takām, lai nenomīdītu augus ezera tuvumā. Skatu maģiskāku padara mežs, kas ieskauj ezeru un atspīd ūdenī.

Biju gaidījusi iespaidīgāku ezera ūdens krāsu. Laikam daudzās bildes, ko esmu redzējusi, ir nedaudz maldinošas.  Arī dažādi avoti vēsta, ka ezeram esot īpatnēji zaļgana nokrāsa, ko es tā īsti nemaz nesaskatīju. Manuprāt,  no pirmā acu uzmetiena šis ezers diži neatšķiras no citiem. Es pie ezera biju brīdī, kad debesis bija apmākušās. Varbūt tad, kad debesis ir bez mākoņiem, skaidras un zilas, tās atspīd ezerā, radot zilgano ūdens krāsu, kā arī saules ietekmē atspīd koki un rodas šī īpašā ezera krāsa. Raugoties ezerā krasta tuvumā, ūdens liekas dzidrs un var saskatīt ezera ‘dibenu’. Biju dzirdējusi nostāstus, ka ezerā nav nekādas dzīvības, tajā neaugot augi.. Es gan krasta tuvumā redzēju vairākus augus kas aug ezerā. Jāteic gan, ka tie aug tikai pie krasta, un tālāk ezers ir ļoti tīrs. Mazliet pārsteidza tas, ka pētot šos krastus, kuros aug ūdenszāles, izskatījās, ka ezera krasti tiek tīrīti no tām laukā. Tas nedaudz pārsteidza, jo nostāstos taču varam dzirdēt, ka šeit neaug ūdenszāles un kāpēc gan tās būtu speciāli jātīra!?. Rodas jautājums - patiešām neaug vai tiek iztīrītas? Tas man līdz galam nav skaidrs, apskatot ezeru tuvumā. Jā, protams, es ticu, ka tālāk ezerā nezāles neaug un tas izskatās ļoti tīrs.. tikai tie krasti rada šaubas. Pameklējot vairāk informāciju par ezeru, es uzzinu, ka šeit ir gan zivis, gan ūdensaugi, tikai netipiski maz. Nezinot šo faktu, es biju nedaudz pārsteigta, jo aplūkojot ezeru, no tā palēcās zivs, bet es biju domājusi, ka ezerā nav dzīvu radību.

Pie ezera ir stends, kurā var izlasīt informāciju gan par pašu ezeru, gan nostāstus, kas to apvij un arī dažādas dīvainās lietas, kas notikušas ezera tuvumā. Dīvaini ir tas, ka pie ezera ir izveidota atpūtas nojume, lai gan tur esošā informācija vēsta, ka ilgstoši pie ezera uzturēties nav vēlams. Leģendas vēsta, ka ilgāk esot ezera tuvumā, var sākt reibt galva. Nezinu vai tās bija tikai manas iedomas, bet jau pēc neilga laika sajutu nelielas galvassāpes. Jautāju arī draugam, un viņš arī apstiprināja, ka nedaudz sāpot galva. Iespējams, ka maģiskā ezera apkārtne bija nedaudz ietekmējusi arī mūs. Ne velti cilvēki stāsta, ka šī vieta ietekmē cilvēkus negatīvi, tāpēc šeit nav ieteicams peldēties – varot notikt kas slikts. Esmu dzirdējusi dažādus stāstus, ka ezera tuvumā mēdz sabojāties video kameras, tās pēkšņi izslēdzoties. Man līdzi bija tikai mobilais telefons, tāpēc nevaru spriest par ezera apkārtnes ietekmi uz dažādām tehnikām. Ar telefonu nekādas manāmas izmaiņas, protams, nenotika.

Ezera tuvumā patiešām nevar ne redzēt, ne dzirdēt putnus, šeit ir ļoti kluss.

Šī vieta iespējams ir maģiska naktīs, jo ļaudis runā, ka naktīs bezvēja laikā pie ezera varot dzirdēt vaidus un raudas.

Ezera maksimālais dziļums ir 18m un tā platība – 1,9ha

Foto: Dārta Pavlovska

Foto: Pauls Roberts Kreklis